Intervija ar Andreju Rudzinski
Tikko iznākusī kinorežisora Jāņa Streiča grāmata 1991. Tas garais cilvēkbērna gads,
kas ietver apjomīgu stāstu par filmas Cilvēka bērns uzņemšanu un
pavērsieniem Latvijas vēsturē XX gadsimta 90. gadu sākumā, līdz
rēzeknietim Andrejam Rudzinskim – Boņuka lomas atveidotājam – vēl nav
paguvusi nonākt. Viņš gaida ar nepacietību, jo esot liela interese
paraudzīties uz divdesmit gadu seno Cilvēka bērna filmēšanas
piedzīvojumu no Jāņa Streiča skatpunkta – tā, kā viņš savulaik to ir
dokumentējis savās dienasgrāmatās un sarakstē ar rakstnieku Jāni
Klīdzēju.
Joprojām vizuāli ārkārtīgi līdzīgs septiņgadīgajam
Boņukam – Andrejs jau vairākus gadus ir vīrs un tētis diviem bērniem.
Pēc profesijas ir nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas speciālists. Kad
atrod laiku, fotografē, dzied vīru kamerkorī Graidi un pašlaik
arī filmējas jaunā kinoprojektā Rēzeknē. Viņš joprojām atceras, kā
konkursā uz Boņuka lomu skaitījis latgaliski tautasdziesmu, stāstījis
par vasaras piedzīvojumiem un pēdējā atlases kārtā – kopā ar kādu citu
kandidātu lielījušies, jo tāds bijis uzdevums.
Atceries, par ko lielījies?
Par
to, kā abi ar māsīcas vīru vasarā braukājām ar kravas mašīnu un vadājām
bērnudārziem smiltis. Viņš bija palaidis mani pie stūres – tas bija
mans lielākais vasaras notikums. Vēl mēs braucām zivīs – visur ņēma mani
līdzi. Pēc laika sekoja telefona zvans no paša Jāņa Streiča, kurš
aicināja mūs ierasties Rīgas Kinostudijā, lai pavērotu, kā bērns reaģē
uz kameru, aktieriem. Es biju diezgan pārdrošs puika, sveši cilvēki manī
neizraisīja pilnīgi nekādas emocijas – varēju pienākt klāt pie Jāņa
Paukštello un sasveicināties – it kā simt gadu būtu pazīstami. Uzskatu,
ka, aktieru grupā strādājot, tā tam ir jābūt, jo tiklīdz parādās
kautrīgums vai neuzdrīkstēšanās, tu radi sev barjeru un nevari atdoties
darbam pilnībā.
Iespēju nofilmēties Cilvēka bērnā uzskati par lielu dāvanu, vai tas nav tik viennozīmīgi, ņemot vērā kaut vai to, ka Boņuka tēls tev «velkas» līdzi jau 20 gadu?
Tas
ir zīmogs uz pieres uz visu dzīvi. Latviešu kino tas ir zīmols – Jāņa
Streiča zīmols. Vēl tagad pirms Līgosvētkiem cilvēki pienāca klāt uz
ielas un sarunā pieminēja Jāni Streiču, Cilvēka bērnu un Limuzīnu Jāņu nakts krāsā.
Gandarījums
ir milzīgs par paveikto, jo darbs bija ārkārtīgi grūts. Lai cilvēki
nostāda sevi manā vietā pirms 20 gadiem – esmu septiņus gadus vecs,
mācos skolā pirmajā klasē. Sākām filmēt ziemā 21. janvārī, manā
dzimšanas dienā. Katru rītu bija jāceļas pulksten sešos, septiņos bija
izbraukšana uz filmēšanas laukumu. Neilgi pēc septiņiem esam Safronovu
ģimenes mājās (vieta netālu no Rēzeknes, kur tika filmēta darbība
Paulānu saimniecībā), visi kārtīgi pamostas, paēd brokastis. Ar mani
kopā bija kāda meitene, kura lasīja priekšā tekstu, jo pats tolaik vēl
nepratu lasīt. Katru dienu strādājām līdz kādiem desmitiem. Pa visu
filmēšanās periodu bija maz tādu dienu, kad savām kājām varēju pārnākt
mājās – parasti mani ienesa. Emocionāli ārprātīgi izsūcošs darbs. Nesen
lasīju, kā salīdzinātas profesijas: pusotra stunda aktiera darba tiek
pielīdzināta astoņu stundu darbam ar lāpstu. Arī fiziski tas ir grūti –
visu dienu esi kājās.
Grāmatā aprakstītās epizodes par
režisora saskarsmi ar tevi atklāj to, cik smalks un sarežģīts ir darbs
ar bērniem kino. Dabūja viņš ar tevi nopūlēties?
Mūsu
attiecības bija dažādas, pārsvarā – kolosālas. Es apbrīnoju Streiča
kungu par to, kā viņš spēja mani ievirzīt pareizajās sliedēs, jo es biju
diezgan ietiepīgs – ja kaut kas negāja pie sirds, es to darīju
negribīgi. Vietām filmā es to redzu, bet citi, visticamāk, nepamanīs. Es
tajās emocijās jau divdesmit gadu dzīvoju – mani var piecelt trijos
naktī, filmas tekstu no pirmā vārda līdz pēdējam varēšu noskaitīt.
Tas
ir viens no Jāņa Streiča talantiem, ka viņš prot strādāt ar bērniem.
Tur bija gan smiekli, gan asaras, gan strīdi. Jānis teica: «Viss, mēs
meklējam citu aktieri!»
Jā, grāmatā bija runa par kādu Gunāriņu...
Gunāriņš bija Safronovu mājas puika, mans klasesbiedrs, kurš – nestāstīšu, kurās, – pāris vietās bija mans dublieris.
Šķiet, grāmata atklāj arī to!
Jā,
man būs interesanti palasīt... Grāmatas aprakstos presē lasīju par Jāņa
Streiča sakrātajām 60 pierakstu kladēm, un reizē pats sāku atcerēties –
tik tiešām, viņam vienmēr bija līdzi kāds papīra gabals un rakstāmais.
Jebkurā brīdī varēja tapt skices, pieraksti... Pieļauju, ka Jānis
grāmatā ir pieminējis manu frāzi: «Maksājiet man miljonu – es vairs
nefilmējos!» Toreiz viņš man pretī draudēja, ka meklēs citu aktieri:
«Re, kur Gunāriņš ir!»
Kā juties, izdzirdējis šādu lietu?
Slikti,
jo tā nebija vienīgā reize, kad uz manu pusi tika mests šāds teksts.
Zini, reizēm es tiešām biju gatavs arī aiziet. Tādos brīžos mājās mani
pārskaņoja, morāli tirdīja mamma, jo pusgads jau bija pagājis un
ārprātīgs darbs ieguldīts. Pēc tam gāju atvainoties, pārrunājām visu un
strādājām tālāk.
Kādi bija tavi priekšstati, par ko ir filma?
To
es sapratu filmas pirmizrādē, kad redzēju visu no sākuma līdz beigām.
Toreiz es vārdus mācījos, bet neiedziļinājos kopainā. Noskatoties filmu,
es sev nepatiku. Aizgāja paškritika – tur es varēju labāk, tur pateikt
citā intonācijā. Ceturtdaļu savu epizožu būtu pārstrādājis.
Vai pēc Cilvēka bērna uzfilmēšanas tev nebija domu par mācīšanos aktieros?
Bija, bet Jānis mani atrunāja – viņš man to ļoti neieteica.
Pareizi darīja?
Grūti
spriest. Protams, aktiera dzīve nav nekāda medusmaize – to es jau
septiņu gadu vecumā sapratu. Taču es nenožēloju, ka neesmu kļuvis par
aktieri.
Grāmata biezā slānī atklāj filmas tapšanas laika
notikumus valstī īsi pirms neatkarības atjaunošanas. Vai tu kā puika
izjuti spriedzi pieaugušajos?
Ir tikai divi momenti, kas
iespiedušies manā atmiņā. Kad braucām uz kinostudiju, uz VEF tilta bruņu
tehnika stāvēja. Otrs moments bija mājās, kad sestdienā skatījāmies
televizoru un pēkšņi pazuda televīzijas signāls. Pa radio kaut kādā
brīdī tika paziņots, ka televīzijas tornis ir ieņemts. Domāju, ka vecāki
centās neradīt spriedzi mājās un pasargāt mani, lai es īpaši
nesatraucos. Kaut kāda iekšēja trauksme jau bija. Vasarā, kad apmeklēju
sagatavošanas grupu skolā, notika sirēnu pārbaude. Biju saskatījies kara
filmas, turklāt tajā laikā šādas skaņas man uzreiz asociējās ar
bombardēšanu – kaut kas tūlīt notiks! Tagad arī ik pēc kāda laika tiek
pārbaudītas sirēnas, taču mani bērni nepievērš tām nekādu uzmanību.
Vai tev pašam ir bijis kāds garš, notikumiem bagāts gads?
Vai tev pašam ir bijis kāds garš, notikumiem bagāts gads?
Salīdzinot
ar Jāni, man tie gadi vēl nav tik daudz piedzīvoti... Garš gads man
bija, kad četrus mēnešus dienēju Afganistānā. Tas vilkās ļoti ilgi.
Sieva toreiz bija stāvoklī, tad atbraucu mājās un notika gatavošanās
kāzām, piedzima meita. Arī šis gads būs ļoti garš un piesātināts
notikumiem. Pagājušajā gadā tas aizsākās ar Cilvēka bērna 20
gadu jubileju, kas notika Rēzeknē, šogad sākām darbu pie spēlfilmas.
Jāmēģina atcerēties aktieriskās iemaņas, pastrādāt ar balsi,
žestikulāciju. Teksti ir jāmācās, kas, izrādās, tagad man ir nopietna
problēma.
Kas tā būs par filmu?
Režisora Edgara Blinova filmā Vīna vosora deļ vysu
izspēlēsim ikdienas situāciju Latvijā, ar kuru gribam aktualizēt
jauniešu prombraukšanas problēmu. Filmā būs uzsvērts, kāpēc viņi to
dara, arī savstarpējās attiecības, jo nereti ir dzirdēts, ka ģimenes,
aizbraucot uz ārzemēm, pašķiras. Nezinu, kas mums sanāks, jo visa
komanda ir nepieredzējusi, arī es sevi pie pieredzējušiem nevaru
pieskaitīt. Viena spēlfilma – Latgolys laikadečs – komandai jau ir aiz muguras. Par to katrs izteicām savu viedokli, un jaunajā darbā mēģinām celt līmeni.
Kā tev šķiet, vai tie XX gadsimta 30. gadu latvieši, kurus attēlojāt Cilvēka bērnā, būtu apmierināti ar savu dzimto Latgali mūsdienās?
Grūti
atbildēt, jo tas ir tāpat, kā atrast atbildi uz jautājumu, kas ir
laime. Katram tā citāda. Darbvietas, izmirstošie lauki ir sāpīgs
jautājums, bet braukšana prom diez vai ir labākās zāles reģionam. Sāku
savu profesionālo militāro karjeru apzināti, ar pārliecību, ka tur ir
finansiāla stabilitāte. Ja tā nebūtu, pilnīgi iespējams, pats būtu
aizbraucis prom. Pirms 20 gadiem Rēzeknē bija grandiozs Piena konservu
kombināts, ko zināja visa Padomju Savienība. Rūpnīca Rebir arī
tika nogremdēta, sadeldēta. Viss tiek iznīcināts, bet – ar kādu mērķi?
Esam kļuvuši par patērētājsabiedrību līdz tādam līmenim, ka ražošana
pašiem sev vairs nav vajadzīga – mums ir pakalpojumi. Bet, kā mēs varam
kaut ko pārdot, ja mums nekā nav? Labi, ka šobrīd ir aktualizējies
tūrisms – glābiņš laukos.
Fabrikas iznīcinātas, bet top koncertzāle. Kā, tavuprāt, tai veiksies?
Tai
ir savi plusi, jo, piemēram, man ar bērniem nevajadzēs uz kino braukt
uz Daugavpili – tas būs daudz lētāk. Bērni visu laiku prasa aizbraukt uz
ķinīti. Arī uz koncertzāli es labprāt iešu. Savas pozitīvās
puses tai ir, varbūt izvēlētā vieta nav tā labākā, jo ik gadu applūst,
bet tas lai paliek būvnieku pārziņā.
Kas tevi šodien gandarī visvairāk?
Veselīgi
bērni. Tiešām... Ziņās klausāmies, ka tiek vākti ziedojumi bērnu
ārstēšanai, un domājam – paldies dievam, mūsu bērniem viss ir kārtībā.
Man ir prieks, ka varu saviem bērniem nodrošināt dzīvi normālos
apstākļos. Viņi netiek īpaši ierobežoti, taču pārāk daudz vaļas arī
netiek dots. Puikam ir 12 gadu, vārdā Jānis, viņš aktīvi nodarbojas ar
futbolu. Laurai pagaidām ir bezbēdu dienas – septembrī būs seši gadi.
Nonāks gandrīz tajā vecumā, kad es sāku filmēties.
Kas vieglāk – filmēties vai audzināt bērnus?
Filmēties. Bērnu audzināšana ir grūtākais darbs pasaulē.
Atgriežoties pie Jāņa Streiča, vai viņš tev kaut kādā ziņā ir autoritāte?
Viennozīmīgi! Streiča kunga viedoklī vienmēr esmu ieklausījies, viņš man ir devis ļoti daudz padomu. Viens no vērtīgākajiem, ko mūsu pēdējās tikšanās reizē viņš bija devis, ir par to, kā bērnam iemācīt nedarīt to, ko nedrīkst. Nevajag bērnam aizliegt, priekšā liekot «ne», – nedari to, neņem šito. Tieši otrādi – viņi jāvirza uz citu pusi – dari tā, paņem to. Tas darbojas daudz efektīvāk, taču man pašam tas reti sanāk, jo ir ārkārtīgi grūti. Redz, Jānis piedalās arī manu bērnu audzināšanā, par ko man prieks. Tādi padomi ir gājuši visai dzīvei cauri. It kā sīkums, bet tā ir liela lieta.
Viennozīmīgi! Streiča kunga viedoklī vienmēr esmu ieklausījies, viņš man ir devis ļoti daudz padomu. Viens no vērtīgākajiem, ko mūsu pēdējās tikšanās reizē viņš bija devis, ir par to, kā bērnam iemācīt nedarīt to, ko nedrīkst. Nevajag bērnam aizliegt, priekšā liekot «ne», – nedari to, neņem šito. Tieši otrādi – viņi jāvirza uz citu pusi – dari tā, paņem to. Tas darbojas daudz efektīvāk, taču man pašam tas reti sanāk, jo ir ārkārtīgi grūti. Redz, Jānis piedalās arī manu bērnu audzināšanā, par ko man prieks. Tādi padomi ir gājuši visai dzīvei cauri. It kā sīkums, bet tā ir liela lieta.
Patīkama intervija, paldies!!!! Sakiet lūdzu, kad un kur varēs filmu redzēt..un kā var noskatīties filmu "Latgales laika dečs"?
AtbildētDzēstJauno filmu "Vīna vosora deļ vysu" varēs redzēt nākošajā gadā (2013) maijā, Muzeju nakts programmas ietvaros.
DzēstFilmu "Latgolys laikadečs" ir iespējams dabūt Rēzeknes centrālajā bibliotēkā (abonēšanas nodaļā), kā arī Latvijas nacionālajā bibliotēkā. Iegādāties var Latgolys studentu centrā (starp citu, svētkos Aglonā viņiem būs izbraukuma tirdziņš).