Optimistiskais rudens Latgalē jeb uzņemta filma

Skaidrīte Svikša 

„Vīna vosora deļ vysu”...

Mēs nebeidzam brīnīties par to steidzīgo soli, kādā mums garām aizvirmo stundas, dienas, mēneši... „Vīna vosora deļ vysu”, deļ vysu ir beigusies. Tā paskrējusi garām gan visiem mums – „Vietējās” lasītājiem un veidotājiem (cerams, ka tajā bijis kas tāds, kas paliks mūsu atmiņās ar kaut ko gaišu!), gan jaunākās latgaliešu spēlfilmas radošajai komandai, kas aktīvajam filmēšanas grafikam bija pakārojuši savu dzīvi jau kopš šī gada Vasarassvētkiem.

Viena nebijusi vasara bija arī Rēzeknes novada Ozolaines pagasta Pauliņos esošajām Runču mājām, kurās pagājušajā nedēļā noslēgusies uzņemšana un 7. septembrī bija atmiņu, atskatīšanās vakars, kurā visi filmas tapšanā iesaistītie caur smiekliem un asarām atskatījās uz tik būtisku vasaru katra dzīvē. 

Tagad tās veidotāji gatavi filmas tapšanas nākamajiem posmiem – montēšanai, mūzikai un pavasarī jau arī pirmizrādei. Par iespaidiem, secinājumiem un turpmāko darbu ceļā līdz skatītājiem aicinājām pastāstīt šīs, kā arī 2011. gadā tapušās filmas „Latgolys laikadečs” režisoru un Latgolys entuziastu grupa BILDIS pārstāvi Edgaru Blinovu.

Tavi kā režisora secinājumi par filmēšanas procesu, aktieriem.

– Pirmkārt, vēlos pateikties aktieriem, savai talantīgajai un profesionālajai filmēšanas komandai, kuru perfektais darbs ļāva man uzņemt filmu par mūsdienu Latgali, neskatoties uz visiem sarežģījumiem filmēšanas laikā.

Interesants pārbaudījums bija veidot filmu citā žanrā. Iepriekšējā bija vēsturiskā    melodrāma, šoreiz – mūsdienu drāma. Atšķirības kontrastainās, taču kopīga –      latgaļu valoda, saglabātās tradīcijas un norise dzimtajā zemē, neskatoties uz to, ka laiks starp filmās sižetiem ir gandrīz gadsimts. Neizslēdzu, ka nākotnē izmēģināšu kādu citu kino žanru.

Pats filmēšanas process noritēja no maija līdz augustam, pēc veiksmīgi sastādīta filmēšanas grafika. Lai gan uz to brīdi, kad visa komanda to saņēma, bija iebildumi, ka tas ir nereāls, tomēr, prakse liecina par citu. Pa visu laiku tikai vienu reizi lietus dēļ vajadzēja atlikt filmēšanu uz citu dienu.

Atmiņu zibšņi, kas vēl ilgi spulgos.

– Visa vasara pagāja vienā mirklī, par kuru vēl ilgi atcerēšos, skatoties darba rezultātu. Bez piedalīšanos filmēšanas dienā regulāri katru trešdienu ar darba grupu braucām uz filmēšanas vietu sagatavoties nākamajai epizodei. Bieži paši izspēlējam epizodes, izrunājot aktieru dialogus, lai filmēšanas laika būt pārliecinošākiem.

Atmiņā palika daži emocionālie momenti, kurus atklāt nevaru, jo zudīs intriga, bet tas, ko darījām, redzējām, tēlojām, filmējam, bija iespaidīgi. Nepatīkamā arī bija daudz, bet par to runāt negribas. Vēlos to aizmirst un atstāt pagātnei.

Un par filmēšanas, montāžas un tālāko procesa specifiku.

– Visa filma ir sadalīta 26 epizodēs, katra epizode prasīja vienu tikšanas reizi, jo reāli divas epizodes uzfilmēt ļoti grūti. Ir  sarežģīti ne tikai aktieriem pārslēgties no vienas epizodes otrā, bet arī mums, mainot dekorācijas, rekvizītus, aktieru izskatu utt.

Pēc filmēšanas pabeigšanas tika izveidots jauns montāžas grafiks, pēc kura izriet, ka viss vasaras laikā safilmētais materiāls tiks salikts kadrs pie kadra, t.i., samontēts līdz decembra beigām. Tas nozīmē, ka vizuāli filma būs gatava jau šī gada beigās. Par filmas montāžu parūpēsies Vitālijs Dudarenoks, Artis Vītols un montāžas režisors Sergejs Čakāns.

Nākamā gada sākumā sekos posms, kad Guntis Rasims sacerēs soundtrakus filmai, t.i., sarakstīs mūziku, paralēli mēs atkārtoti pārskaņosim aktieru dialogus, lai gūtu kvalitatīvāku skaņu, jo bieži daži dabas apstākļi (lietus, vējš) neļāva kvalitatīvi ierakstīt skaņu, reizē ar uzņemto video. Šis process arī prasīs daudz laika un pacietības. Kad viss nepieciešamais audio materiāls būs gatavs, liksim to filmā.

Kas ir entuziastu grupa Bildis: kad un ar kādu mērķi izveidota?

– Tā jau tika minēta filmā „Latgolys laikadečs”. Nosaukuma „Bildis” autors ir Artis Vītols, kurš ir arī logotipa autors, kas būtiski simbolizē mūsu darbības principa režīmu, proti, ieslēgto video ieraksta pogu. Tā ir radošu cilvēku brīvprātīga domubiedru grupa, kuri apvienojušies, ieguldot katrs savu prasmi, lai kopīgi realizētu savas idejas audiovizuālo un foto projektu jomā. Mūsu interešu lokā – spēlfilmas, videoklipi, raidījumi, video translācijas u.c. radoši projekti, Latgale, latgaliešu valoda un kultūras izpausmes. Esam 5 aktīvi darbojošies cilvēki, bet, realizējot projektus, pieaicinām arī citu nozaru speciālistus.

Grupa izveidota, jo tās dalībnieki pārstāv līdzīgas profesiju jomas un/vai viņiem ir kopīgi mērķi. Mūsu plāni ir augt un attīstīties gan profesionālajā, gan pašapziņas jomā, kā arī ar saviem darbiem celt saulītē, spodrināt sava novada tēlu un līdzcilvēku pašapziņu. Nākotnē ir idejas realizēt dažus raidījumus, iespējams dokumentālās filmas. Ļoti ceram, ka iespējas realizēt jaunus projektus ies solis solī ar idejām, jo to tiešām netrūkst. Esam izveidojuši savus kontus sociālajos tīklos, kā arī regulāri tiek papildināta informācija par mūsu aktivitātēm blogā http://bildis.blogspot.com/

Vai pa šo vasaru ir radušās vēl kādas ieceres?

– Šovasar esam paspējuši realizēt vēl vienu projektu, nedaudz citādāku, mums nebijušu –  videoklipu Sovvaļnīkam („Latgola”). Tas bija eksperimentālais projekts un pateicamies Sovvaļnīkam par uzticēšanos un noticēšanu.  Idejas nāk nepārtraukti, uz papīra paliek tikai nākotnē realizējamās. Taču nerealizējamās paliek domās, fantāzijās.

Ko skatītāji lai gaida no filmas?

– Skatītājiem esam izdomājuši ļoti daudz dažādu pārsteigumu. Viens no tiem – filmas izrāde Austrumlatvijas koncertzāles telpās. Vēlamies atstāt ļoti pozitīvo, ticamo un patīkamo iespaidu pēc filmas noskatīšanas, tāpēc, lai tā būtu, tagad mums ļoti čakli jāpastrādā.

Šīs filmas uzņemšanas laikā gūtajiem iespaidiem mums, potenciālajiem filmas skatītājiem, lemts paskatīties tikai ar vienu acs kaktiņu, jo aktieri ir visai mazrunīgi, atbildot uz jautājumiem: kādi ir viņu iespaidi pēc filmēšanas un tās laikā; kā raksturotu savu varoni (kopīgais/atšķirīgais), kā arī atklājot kādus spilgtus mirkļus vai kuriozus filmēšanas laikā, kas paliks atmiņā. Un tomēr...

 

Ineta Atpile-Jugane (līdzscenāriste): – Visas vasaras un visu epizožu sagatavošanas darbu un filmēšanas procesā bijis tik daudz kā neaizmirstama… Mājas aura, noskaņa, tējas rituāli, vienīgā lietus dēļ atceltā epizodes filmēšana, siera zupa, vējš un aktrišu svārki, īpašie izteicieni, kuri jau ir folklora, pieturā aizmirstā aktrise, bēniņu dārgumi, kosmejas, suns, pudele, lapsenes... un tā bez gala, bet to pa īstam var saprast tikai savējie. Vasara kā tāda paliks atmiņā kā vienīgā tāda. Ja par pamatu ņemt filmas sižetu un domāt par Latgales nākotni, tad tas jau varētu būt cits stāsts, pat vairāki… Un daudz kas ir katra no mums rokās un sirdī.

Sergejs Čakāns (operators, montāžas režisors):

1)Iespaidi pēc filmēšanas: 

Gryuši izdaleit atsevišķis epizodis, dieļ tuo, ka faktiski, vysā filmiešonys laikā jautreibys natryuka. Nu moš pots pyrmais, kas īkreit pruotā, ir kod filmiejam vakarinis. Iz golda tyka salykti trauki, aktīri jimūs lyka iedīni i ruonuo tekstu, bet kod kaids sovu tekstu sajauca, nuocās iedīni atlikt atpakaļ, otkol nūteirēt škeivus i suokt vysu nu gola. Tai dažym iešona bīži apsastuojās ar iz gapelis izdūrtu tupini. Piec puora dubļim baba Tekle naizturēja, pīlyka pylnu škeivi ar iedīni i ar vuordim: ”As suokumā paiešsu, a piec tam filmejit cik gribit!”ķieries pi vakareņu tīsuošonys. Saprūtams, jai pīsavīnuojās arī cyti, kamer, ūtrā ustobā, kur nūtyka procesa vāruošona monitorūs, kai arī, aizkadrā, valdēja lela jautreiba. Isasmējamies nu sirds, lai gon, verūtīs, kai filmejamī ād, pošym filmietuojim storp smīklym bīži vīn daguo reit sīkalys.

2)Kā, Jūsuprāt, pietrūkst un ir pārāk daudz Latgalē un latgaliešos?

Nikuo natryukst, vajaga tik sasajimt i dareit. Mes asom kaidi asom i pošym vin ar tū juomuok ni vīn sadzeivuot, bet ari maizei nūpeļneit i, golu golā, vysuos jūmuos izdzeivuot. Nu moš vīneigi pavairuok mugurkaula. Nav jou tai, ka juo nava, vīnkuorši vajadzātu jū drusku “pataisnuot” i īsavuicētīs likt lītā. Apvīnojumā ar golvu i rūkom tod vysu šķieršļi byus puorvarami.

3)Kādu redzat Latgales nākotne, ja par pamatu ņemt filmas sižetu?

Dīvam žāļ, Latgolys nuokūtni navar izmainēt ar vīnu filmu, lai cik runeigs nabyutu sižets, tūmār, cerams, ka tys, koč vieļ daļā nu myusu nūvoda sabīdreibys, veicynuos taidu sovaižuoku skotu iz sevi, iz Latgolu. Ka vieļ pyrms dažym godim man kaids sacietu, ka byus tys gūds pīsadalēt taidā avantūrā kai filmys taiseišona, as drūšy vīn natycātu. Nu tod, cerams, ka Latgolys nuokūtnī byus vairuok puorlīceibys i ticeibys sev, kuo dieļ, te rassīs jaunys filmys, byus dorbs, lelys saimis i vieļ daudzi cytu lobu lītu i īspieju.Filma i tuos sižets varātu byut vieļ vīns nu olūtim, kur tū īdvesmu pasasmeļt, lai izmainietu sovu nuokūtni, tikai tod jou, izteikūt bez napīcīšameibys laistīs svešumā.

4)Novēlējums visiem, kas skatīsies filmu.

Asit sirsneigi i vīnkuorši, cīnit sovu dorbu, naapstuojit sovā izaugsmie i atsacerities, ka nivīns cyts, kai vīn Jius poši, Jiusu sātā kuorteibu naīvīss.

Māra Pastare (Ances Šķirmantes loma):

1)Iespaidi pēc filmēšanas.

Man vasara šogad sākās februārī, kad saņēmu ziņu, ka varēšu piedalīties filmas uzņemšanā. Ar nepacietību gaidīju darba sākšanos. Gribējās redzēt kā tad īsti tas process notiek. Baidīja tikai tas, ka jādarbojās vienā komandā ar jau daudz pieredzējušiem kolēģiem. Līdz šim domāju, ka filmēties vienkāršāk nekā spēlēt teātri; nesanāca-ņem un pārfilmē. Taču tagad zinu cik, daudz darba, uzmanības un pacietības jāiegulda katrā epizodē. Turpmāk kino skatīšos jau pavisam citādām acīm. Manis filmā atveidotās Ances ziņkārība, nekaunība un tieksme piepušķot, noteikti nav man piemītošas īpašības. Esmu drīzāk miera nesēja. Kaut gan jāatzīst, ka pēdējā laikā dzīvē pašu mani reizēm pārņem bezcerība.

Kuriozu bija daudz. Pašā filmēšanas sākumā kļuva skaidrs, ka režisors nu nepavisam nav saskaņojis filmēšanas grafiku ne ar Grigali, ne Rozīti. Dabas apstākļi lika sprungulīšus filmēšanas gaitas riteņos. No vienas puses baidījos, ka neizdosies darbu veikt paredzētajā laikā. Bet no otras priecājos, ka man tādējādi rodas iespēja ilgāk pabūt kopā ar jauko filmēšanas drupu.

Dienā, kad notika manas pēdējās epizodes uzņemšana bija skumji, ka jāšķiras. Taču tagad sapratu , ka šī vasara man nav beigusies un vēl ilgi nebeigsies. Pozitīvās emocijas un atmiņas, ko guvu būdama kopā ar visu filmēšanas grupu šo vasaru padarījuša par vienu no jaukākajām un garākajām. Un te nu jāsaka kā Ancei: Eh, kab es desmit gadu jaunāka...

2)Kā, Jūsuprāt, pietrūkst un ir pārāk daudz Latgalē un latgaliešos?

Nezinu vai pietrūkst, varbūt es vienkārši nepazīstu, vēl tādus uzņēmīgus un darbaspējīgus jaunus cilvēkus, kādi sapulcējušies šīs filmas uzņemšanas grupā. Ja katrā nozarē pa tādai grupiņai...

3)Kādu redzat Latgales nākotne, ja par pamatu ņemt filmas sižetu?

Latgales ziedošās pļavās tāpat kā senāk bites san, tikai manu mazbērnu smiekli un čalas, kaut kur svešumā skan.

4)Novēlējums visiem, kas skatīsies filmu.

Lai kā dziesmā: uz galda lai maize, pie galda lai saime. Un tiem, kuru putnēni aizlidojuši, lai tie ātrāk rod ceļu mājup.

Laura Sondore (PR speciāliste):

1.Iespaidi pēc filmēšanas.

Kolosāla kopības sajūta, sirsnība, entuziasms, dvēseliskums, reizē saprāts un neprāts (tāda projekta realizēšana nav joka lieta!)

2.Kā, Jūsuprāt, pietrūkst un ir pārāk daudz Latgalē un latgaliešos?

Latgaliešos nekā nav par daudz, viss ir līdzsvarā, skumjas mijas ar prieku, uzcītība ar paslinkošanu un visam pāri "degšana" par savu Latgali, par savu sētu, par savu valodu...  Latgalieši taču ir tie paši latvieši tikai ar kvalitātes zīmi :)

Bet Latgalē pietrūkst.... te laikam negribētos runāt par vienlīdzības trūkumu, apdalīšanu salīdzinot ar pārējiem reģioniem.

3.Kādu redzat Latgales nākotne, ja par pamatu ņemt filmas sižetu?

Nākotne ar perspektīvu, gribas ticēt, ka mūsu bērnos ir nākotne un brīžiem bērna acīs mirdz vairāk gudrības un tēvzemes mīlestības nekā viņa vecākos.                                    

Latgalē un latgaliešos ir spēks! Novēlu nebaidīties būt nedaudz trakiem, lai mainītu pasauli!

Uldis Lupiks (Andreja loma):

1.Iespaidi pēc filmēšanas.

Vienreizēji, kolosāla filmēšanas grupa, aktieri, atmosfēra. Uz aktieru atlasi nācu, jo ļoti gribējās zināt, „kas tam lācītim vēderā”. Tāpat gribēju iepazīties ar aktīviem cilvēkiem. Jau ar pirmo filmēšanas minūti sapratu, ka te ir draudzīga, ģimeniska atmosfēra, bet ar savu punktualitāti.

Varonis (Andris) kopīgs: apziņa, ko nozīmē sava zeme, sovā sāta, sova voūda.

2.Kā, Jūsuprāt, pietrūkst un ir pārāk daudz Latgalē un latgaliešos?

Latgaliešiem, manuprāt, būtu jābūt lepnākiem, drošākiem un pārliecinātākiem.

Daila Ekimāne (Mōras loma):

Filmēties interesanti! Pirmoreiz viss ir jauns – iepazīšanās ar vietu, darba grupu, partneriem, jāsaprot, ko no tevis grib un gada. Otrreiz, - jau vairāk vai mazāk esi gatavs uzreiz pieslēgties darbam.

Mōra – nopietna, nosvērta, apdomīga sieviete kādas mūsdienu Latgalē ir retums. Pacietīgi un dzīves gudri cenšas saturēt savu ģimeni, nepadodoties negatīvajam laikmeta notikumu plūsmai. Dzīvē es esmu strauja, emocionālāka, tāpēc vajadzēja īpaši pacensties būt lēnākai.

Kuriozu un spilgtu mirkļu bija daudz. Mēģinājuma laikā saplīst brunči, pirms filmēšanas nākas kaut kā aizlāpīt, aizšūt. Pa dārzu jāravē uz priekšu un atpakaļ neskaitāmas reizes. Kā tiks pie asarām filmā utt.

Latgalieši ir pārāk pieticīgi, viņiem pietrūkst pašapziņas, uzņēmības, pārāk kūtri, ļoti maz darām, lai laiku lokos izstrādājušies stereotipi par Latgali (depresīva, nodzērusies utt.) mainītos.

Es ceru un ticu, ka Latgales nākotne nav nemaz tik bezcerīga. Ticu, ka liela daļa no aizbraukušajiem jauniešiem (uz ārzemēm) atgriezīsies, ka jaunā paaudze spēs celt Latgali, attīstīt...

To pierāda fakts, ka visi šīs filmas veidotāji ir jauni, uzņēmīgi cilvēki, kuri savu brīvo laiku velta, lai veidotu tādu neienesīgu darbu kā filma, bet tādējādi ceļ un popularizē Latgali.

Lai skatītāji neskatās uz pazīstamām sejām filmā, bet lai cenšas filmu skatīt kopumā: kā vienotu darbu, lai aizdomājas, ko tad mēs katrs varam darīt, kur pielikt savu spēku, prātu, māku, lai nav jābrauc projām un nav jākļūst par „pasaule skalpiem”.

Valentīna Ororenko-Urtāne (Tekles loma):

Filmēties nozīmē izdzīvot otru dzīvi. Ar filmas varoni daudz kas vieno, raksturīgi šim periodam. Atmiņā paliks silti mirkli no kopā sanākšanas, raksturīgas latgaliešiem. Viss notiks uz labu, dzimtās mājas vienmēr sauks atpakaļ.

Artūrs Butkevičs (Ralfa loma):

1.Iespaidi pēc filmēšanas.

Iespaidi par pašu filmēšanos ir tie paši labākie un patīkamākie. Filmēšanas komanda bija pati superīgākā, pati atbildīgākā un viena no saprotošākajām. Pats Ralfs filmā filmējās pirmo reizi, bet ar šāda veida darbu viņa atveidotājs ir saskāries jau otrreiz. Filmēšanās komanda pēc manām domām ir izvēlējusies/savākusi pareizo komandu, jo Ralfa atveidotājs pēc  sižeta ir arī līdzīgs dzīvē ārpus filmas, tāpat meklē un pārdzīvo par savām „maziņajām”, ir atraktīvs ,nemierīgs, bet tajā pašā momentā atbildīgs cilvēks. Atmiņā no filmēšanas ir palikušas 2 epizodes,  1. Epizode „Līgo vakars” un iešana pirtī pēc padarītā darba.

2.Kā, Jūsuprāt, pietrūkst un ir pārāk daudz Latgalē un latgaliešos?

Grūti teikt, kas pietrūkst Latgalei un pašos latgaliešos, varbūt tas, ka lielākā daļa latgaliešu, kas dzīvo ārpus Latgales, Rīgā un ārpus LV, vienkārši sāk aizmirst savu dzimto valodu, pasvītroju DZIMTO valodu, nevis latviešu valodu, BET DZIMTO kurā izsens ir runājuši latgaļu iepriekšējās paaudzes. Pēc manām domām latgaliešiem nav jāslēpj tas, ka viņš ir latgalietis un nāk no Latgales, ES AR LIELU GODU VARU TEIKT, KA NĀKU NO LATGALES UN RUNĀJU LATGALISKI !!!!!

3.Kādu redzat Latgales nākotne, ja par pamatu ņemt filmas sižetu?

Latgalei ir nākotne, ja mazliet visiem saspringt un sākt strādāt un iet uz priekšu nevis sūdzēties, ka vis ir tik slikti un, ka tur tālajās zemes ir labi, nav labi, mums visiem ir jāzina, kur ir mūsu dzimtene, un ka no izseniem laikiem tajā bija populārs un pazīstams. Tāpēc mums un es arī pats sāku domāt, ka būs jāatgriežas uz dzimto Latgali un konkrēti uz Rēzekni, un jāsāk kaut ko darīt sevis, savas ģimenes labā un savas latgaliešu dzimtas/valodas labā. Mums jābūt lepniem, ka mēs varam sevi dēvēt par Latgaliešiem!

4.Novēlējums visiem, kas skatīsies filmu.                                

Skatītājiem varu novēlēt tikai tās pašas patīkamākas emocijas, jo pēc manām domāt, kad visa filma tiks samontēta tur būs, ko redzēt, gan kuriozu epizodes, gan pārdzīvojumus, mīlestību, atmiņas par bērnību, un jaukākā paaudze varēs redzēt kā tad pa īstam dzīvo cilvēki laukos ne tikai, ka tur vis ir slikti, bet, ka ir ko pamācīties arī Vienkārši patīkamu noskatīšanos novēl visiem Ralfs puisis, kurš vienmēr pārdzīvo par savām maziņajām dūdām.

Terēzija Ladusāne (Brones loma):

Filmēties man patika, lai arī darīju to pirmoreiz. Varoni raksturotu kā vienkāršu laku sievieti, ļoti zinātkāru, kurais viss apkārtējais dažreiz liekas sabiezinātās krāsās, daudz pārspīlē.

Latgaliešu vienkāršība un viesmīlība nav atņemama, tas ir ļoti labi. Novēlu, lai latgalieši neaizbrauc no Dzimtenes, bet skatītājiem noskatīties filmu ar optimismu. Viss, kas notiek, ir uz labu.

Sandija Sarkane (kostīmmāksliniece):

Esmu patiesi gandarīta par iespēju piedalīties šajā kino projektā. Man viss filmēšanas process bija lkā viens liels kuriozs, jo filmējot ikvienu epizodi, bija tik daudz kuriozu: aktieri bija tik atraktīvi, bieži vien pat profesionāli aktieri nespēj notēlot to, ko mūsu aktieri.

Latgaliešiem pietrūkst ticības rītdienai, nākotnei. Pietrūkst pārliecības, uzdrīkstēšanas. Šis kino projekts ir apliecinājums tam, ka arī Latgalē viss ir iespējams, ja ir idejas, uzdrīkstēšanās, tad ikviens ar savu attieksmi spēj veidot sev esošos vidi tādu, kādu vēlas.

Latgalē ir par daudz čikstēšanas, ka nekas neiet uz priekšu, pasīvums, skaudīgums, tāpēc nākotne ir nenoteikta un neprognozējama. Paliek tādas lauku mājas, kas vienkārši eksistē.

Novēlu skatītājiem izbaudīt filmu, esiet lepni par to, ka ir tāda Latgales entuziastu grupa, kas uzdrošinās un realizē idejas, kas ir apliecinājums tam, ka visa pamatā ir katra mūsu attieksme. 
Jūsu iespaidi pēc filmēšanas:

Gunta Sidorova (Mile) 

1)Kā tas ir – filmēties: sajūtas pirmoreiz, otrreiz!?
Piedalīšanās tāda mēroga kultūrprojektā man bija jauna un nebijusi pieredze. Filmējoties iejusties cita cilvēka tēlā, parādot viņa raksturu, attēlojot filmas varoņa raksturīgās uzvedības motīvus sasaistot tos ar sižeta risinājumu.

Filmā attēloju ciemata pastnieci MILI. Mile ir vienmēr kustībā, jo pa ciematu izvadājot pastu pārvietojas ar velosipēdu. Ir ciemata jaunumu viszine, jo iebraucot ciemnieku mājās prot rast  kopīgu valodu ar saimniekiem, ir komunikabla, atvērta sarunām, ziņkārīga. Patīk uzzinātos jaunumus pārspriest ar draudzenēm un paklačoties par ciemata cilvēkiem un viņu sadzīvi. Domā, ka zina atbildes uz daudziem jautājumiem, ir savs viedoklis par sabiedrībā notiekošiem procesiem. Patīk pucēties un vienmēr spilgti izskatīties.

Atmiņā paliks pats filmēšanas process kā tāds. Patīkamā, dzīvespriecīgā, draudzīgā, radošā atmosfēra filmēšanās laukumā, cilvēki ar kuriem sadarbojos. Katrs komandas loceklis zina savus pienākumus un saskaņoti atbildīgi tos veic. Darba grupai viss process un katras epizodes filmēšana līdz sīkumam pārdomāta un izplānota. Augsts profesionālisms. Un protams velosipēda ķēdē ierautais košais Miles bruncis, ko tik grūti bija atbrīvot no zobratiem un režisora Edgara jautrie smiekli.....

 

2)Kā, Jūsuprāt, pietrūkst un ir pārāk daudz Latgalē un latgaliešos?
Latgaliešiem ir laba izglītība, daudz ideju, bet pietrūkst materiālo resursu ideju īstenošanai un no senčiem mantotais zemais pašvērtējums un pseido pazemība apstākļu priekšā, kas traucē dzīves kvalitātes uzplaukumam. Daudzas ģimenes stipri ietekmē attiecību tīkls, regulas un lomas, gaidas no kaimiņiem, medijiem, darbavietas un skolas.
Šie faktori daudzējādā ziņā ir noteicošie attiecībā uz cilvēka attīstību un personisko labsajūtu. Ekonomiskais fons, reliģiskā, garīgā identitāte. No laika un apstākļiem atkarīgi izaicinājumi.

3)Kādu redzat Latgales nākotne, ja par pamatu ņemt filmas sižetu?
Tā ir mūsu šīsdienas, ikdienas realitāte. Sajūtu gammas, ko mums nākas izdzīvot ikdienā - ik dienā. Savās, savu radu, draugu, līdzcilvēku ģimenēs.
Sajūtas, jūtas - jaunībā sapņotie, bet nepiepildītie sapņi un ceļš, dzīves ceļš - atsperoties solim no esošās realitātes, bet varbūt vēl ar sapni padusē....PAR DZIMTENI UN SAVU VIETU TAJĀ....
Audzinām bērnus, mazbērnus dzimtā novada, dzimtas māju pārticības - ticības PIEPILDĪJUMAM. Politiķu "spēlīšu" radītā ekonomiskā situācija, liek APAUT KĀJAS SMAGOS, ļoti smagos CEĻA ZĀBAKOS un doties pasaulē.....ēēēēēē .... - klausoties savā atbalsī un šaubās....vai tur pasaules ceļos Latgales pērlīte Dzintra - dzin, dzin, dzin - Dzintra, skanīgo vārdu, kā balto Latgales Dievnamu zvanu skaņu dzidrums, spēs saglabāt savu identitāti......??? Pārtrūkst šis senču gadsimtiem rūpīgi tītais kultūras mantojuma pavediens - pārtīties bērnos, mazbērnos, mazbērnos.....
Salūzt mātes ceptais maizes klaips uz pusēm sniedzot ceļamaizei, tāpat kā mūsu sirds - aizvadot bērnus svešumā. Mēs cīnāmies patreiz par valodu savā zemē, ko līdz šī cīņa, ja mūsu mazbērni tik un tā runās svešās mēlēs - angļu, vācu, franču, spāņu....un kops citu valstu tradīcijas svešās zemēs, atrauti no senču saknēm....Vai viņi būs saprasti svešā zemē un galvenais, vai auguši svešā vidē spēs saprast un atrast paši sevi....??? Vai nenesīs mūža skumjas sirdī un jautājumu - KAS ES ESMU? Un kas paliek Latvijā? Atstātu māju vraki un atstātu cilvēku vraki....JĒGA???Kā cilvēkiem rast spēku? SPĒKU - KU, KŪ..POLITIĶI - varbūt šī filma, kā garāmejošas mājas logs, ļaus ieskatīties un dos iedvesmu  JUMS - LATVIJAS LIKTEŅA VEIDOTĀJIEM - savādāk risināt un lemt - LEMT LĪDZCILVĒKU LIKTEŅUS SAVĀDĀK.....LEMT SAVĀDĀK!!!

Vēlējums skatītājiem DOMĀT -  caur filmas sižetu, varoņiem,  latgaliešiem raksturīgo humoru, arī sāpi....DOMĀT. Un izdomātās domas likt lietā Latgales novada uzplaukuma veicināšanā.

 _____________________________________ 

Tā nu sanāk, ka ikdienā bieži nepamanām acīmredzamo un spējam situāciju novērtēt vien ar laika un attāluma palīdzību, taču šīs filmas – mūsdienu Latgales plusu un mīnusu akcentējušo scenārija – atveidotāji uz savu dzimto vietu ir paskatījušies mazliet dziļāk un atzīst, ka 

• „Šis kino projekts ir apliecinājums tam, ka arī Latgalē viss ir iespējams, ja ir idejas, uzdrīkstēšanās, tad ikviens ar savu attieksmi spēj veidot sev esošos vidi tādu, kādu vēlas”;

• „Latgalei ir nākotne, ja mazliet visiem saspringt un sākt strādāt un iet uz priekšu nevis sūdzēties, ka viss ir tik slikti un ka tur – tālajās zemes gan ir labi. Nav labi arī tur; mums visiem jāzina, kur ir mūsu dzimtene un jāstrādā tās labā”;

• „es ceru un ticu, ka Latgales nākotne nav nemaz tik bezcerīga. Ticu, ka liela daļa no aizbraukušajiem jauniešiem (uz ārzemēm) atgriezīsies, ka jaunā paaudze spēs celt Latgali, attīstīt... To pierāda tas, ka visi šīs filmas veidotāji ir jauni, uzņēmīgi cilvēki, kuri savu brīvo laiku velta, lai veidotu tādu neienesīgu darbu kā filma, bet tādējādi ceļ un popularizē Latgali”;

•  „latgaliešos nekā nav par daudz, viss ir līdzsvarā, skumjas mijas ar prieku, uzcītība ar paslinkošanu un visam pāri "degšana" par savu Latgali, par savu sētu, par savu valodu... Latgalieši taču ir tie paši latvieši tikai ar kvalitātes zīmi!”;

• „Latgolai nikuo natryukst, vajaga tik sasajimt i dareit. Mes asom kaidi asom i pošym vin ar tū juomuok ni vīn sadzeivuot, bet ari maizei nūpeļneit. Apvīnojumā ar golvu i rūkom tod vysu šķieršļi byus puorvarami”;

• „Latgalei nezinu vai pietrūkst, bet varbūt es vienkārši nepazīstu vēl tādus uzņēmīgus un darbaspējīgus jaunus cilvēkus, kādi sapulcējušies šīs filmas uzņemšanas grupā. Ja katrā nozarē pa tādai grupiņai”...

• „Dīvam žāļ, Latgolys nuokūtni navar izmainēt ar vīnu filmu, lai cik runeigs nabyutu sižets, tūmār, cerams, ka tys, koč vieļ daļā nu myusu nūvoda sabīdreibys, veicynuos taidu sovaižuoku skotu iz sevi, iz Latgolu. Filma i tuos sižets varātu byut vieļ vīns nu olūtim, kur tū īdvesmu pasasmeļt, lai izmainietu sovu nuokūtni”...

Ieklausīsimies šajos vārdos un uzņēmīgo Latgales jauniešu darbos un gaidīsim jaunās filmas pirmizrādi, kas plānota uz nākamā gada maiju!

Filmas tapšanu atbalsta Valsts kultūrkapitāla fonds, Rēzeknes novada dome, Rēzeknes pilsētas dome (Mazo kultūras projektu konkurss), Rēzeknes pilsētas domes Sociālā pārvalde, „Youth in Action”, SIA „Microlines”, Balvu novada dome, Latgales Reģionālā televīzija”, „Rēzeknes Augstskola”, SIA „ZEIZE”, A/S „Rīgas Dzirnavnieks”, SIA „ADUGS”, "Cido Grupa", Parfimērijas veikals "Perfume du Monde", SIA „EV Holding”, SIA „JUVAL”, SIA „Teadem”, Biedrība Valodu un kultūras centrs „Pasaule mūsu mājās”, Autoskola "DISTANCE".